Piemiņas pasākums
(05.02.19)

12. februārī plkst.16.00 Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā notiks kokgriezēja, muzikanta, mākslinieka Jevgeņija Iljiņeca piemiņas pasākums.

Talantīgs un savdabīgs mākslinieks dzimis 1939. gada 12. februārī Baltkrievijā, Vitebskas guberņas Sirotinas rajonā (1961. gadā Sirotinas rajons pārdēvēts par Šumiļinas rajonu).

1945. gadā Iļjiņecu ģimene pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Ģimenes galva Jakovs Pjotra dēls un māte Hristina Antona meita par dzīvesvietu izvēlējies Stolņikus Skaistas pagastā.

Mācības pirmajā klasē Žeņa uzsāka Valteru septiņgadīgajā skolā. Kādu dienu skolnieks Iļjiņecs uzzīmēja ar krītu uz tāfeles skolotājas portretu, un kopš tā laika viņu dēvēja par Žeņku mākslinieku. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka tādā veidā izpaudās vīzija par viņa nākamo nodarbošanos, tāpat kā trausls asniņš izspraucas pretī saulei arī caur asfaltu.

Jevgeņija Iļjiņeca gleznas ir ļoti savdabīgas, tāpat kā pats mākslinieks. Viņa klusās dabas un ainavas, kā arī sadzīves žanra gleznas ir īpatnējas un neizceļas ar krāsu daudzveidīgumu. Viņa darbos dominē pieklusināti toņi, kas rada miera un klusuma atmosfēru. Neskatoties uz to, ka mākslinieks dzīvoja viens, viņa gleznām nav raksturīga caururbjoša vientulības izjūta. Viņa mākslas darbi ir kā durvis, kas ved uz autora iekšējo pasauli. Visu savu mūžu Jevgeņijs centās paskaidrot cilvēkiem, ka nekādas mūsdienu „rotaļlietas” nekad neaizstās cilvēkam Dieva pasauli.

Viņš visās dzīves sfērās centās sasniegt virsotni. Arī izspiedies zods daudz par ko liecināja. Ārēji viņš līdzinājās leģendārajam varonim - Spartakam. Spartānisks bija ne tikai viņa izskats. Arī raksturs. „Ja esmu teicis, ka tā būs, tas nozīmē, ka tā arī darīšu”. Mākslinieks apgalvoja, ka „viņš ir zemes un dabas cilvēks”. Sāka peldēties visa gada garumā, staigāt pa sniegu basām kājām, veikt stiepšanos. Izmeta no mājas visas mēbeles, bet to sadedzināšanas procesu pārvērta par sava veida rituālu. Viņš ienesa mājās koka celmus, uztaisīja soliņus, un kopš tā laika viņa mājās „bija tikai daba”. Pie sienām viņš piestiprināja koka plāksnes, bet no tehniskajiem līdzekļiem atzina tikai stacionāro telefonu, un, piemēram, magnetofonu, lai varētu atskaņot diskus ar dziesmu ierakstiem, Jevgēņijam uzdāvināja dažus gadus pirms viņa nāves.

Smaga slimība – onkoloģija – nomocīja viņu. Būdams jau gulošs, no rīta viņš stāstīja saviem draugiem, kas viņu apciemoja: „Visu nakti jutos kā Kuļikovas kaujā. Jūs man tikai ūdeni dodiet, un tad es vēl mazliet pagulēšu.”

Ar kādu ienaidnieku cauras naktis cīnījās Jevgēnijs? Un arī dienas laikā viņš neļāva sev atpūsties. Pat dažas stundas pirms nāves viņš turpināja veikt elpošanas vingrinājumus. Uz galdiņa pie viņa nāves gultas bija grāmata - „Jaunā derība”, blakus tai dega svece...

Rakstā izmantoti materiāli no
 Žannas Drozdovskas darba „Latvijas baltkrievi. Pagātne un tagadne”.