Arhitektes Ilzes Māras Janeles pārdomas par Krāslavas parku
(30.04.12)

" />Lai kvalitatīvi salabotu vai atjaunotu kādu tehnisku ierīci, nereti tā jāizjauc, kaut kur jānoņem rūsa vai ķīmiskas nogulsnes. Līdzīgi notiek ar ilgi un aplami izmantotu dzīvokli, vēsturiskajām ēkām, kam jūsmīgi, bet nesaprātīgi kaut kas pārkrāsots, saliktas starpsienas vai aizmūrētas galvenās durvis. Un ir tikai neizbēgami, ka salabošanas vai atjaunošanas darba gaita kādu brīdi izskatās nepievilcīgi.

Arī vecs un savulaik skaists, bet vēlāk pārtaisīts parks nav izņēmums. Tagad tas viss notiek Krāslavā. Pils parks, pareizāk gan - muižas parks, ir daļa no Krāslavas muižas centra apstādījumu kompleksa, kas veidots garākā laikposmā. Šoreiz nerunāsim par tā saukto Liepu dārzu, kam atdzimšana vēl jāpagaida. Ir  pienācis laiks lielajam un savulaik funkcionāli lieliski veidotajam parādes pagalmam un gleznieciski izcilajam ainavu parkam vismaz daļēji atgūt kādreizējo plānojumu un kvalitāti. Koks aug, līdz nodzīvo savu mūžu, krūms noēnojumā gaida sauli, bet bieži vien sagaida krūmzāģi, aug un mainās pilsēta ap parku. Pilī vairs nedzīvo muižnieks, parkā drīkst ieiet jebkurš, arī cilvēks ar suni vai karavīra tērpā, kam muižu laikos tas bija uz stingrāko liegts. Neviens parks nekad nebūs vairs tāds, kā kādreiz bijis, bet tas var atkal atgūt kādreiz iznīcinātos pastaigu ceļus, lielo, ziedošo košumkrūmu pudurus tajās vietās, kur tie varēja būt un netraucēto skatu no galvenajiem vārtiem uz pili.

Sākumā lielais pagalms starp galvenajiem vārtiem un pili ir bijis divdaļīgs gan funkcionāli, gan fiziski. Vispirms braucējs vai kājāmgājējs nokļuva sadalošajā daļā, kur nebija ne ceļu, ne stādījumu un no kurienes varēja notikt pa labi uz laidariem vai pa kreisi – uz riju un klētīm. Tīro jeb īsto parādes pagalmu atdalīja žogs, par kura izskatu vairs nav nekādas informācijas. Īstajā parādes pagalmā bija gan ovāls zāliens vidū, gan ceļš ap šo zālienu. Ēkas abpus šim pagalmam gan toreiz bija citas – drusku garākas un visticamāk celtas no koka. Kaut kad ap 1840 gadiem uzcēla jaunu kalpu māju, kurā tagad atrodas muzejs. Vēl nedaudz vēlāk uzcēla sarkano ķieģeļu klēti ar tornīšiem stūros, ko 1920.gados kāds mērnieks nosauca par dārznieka māju. Tad starp šīm ēkām un pili parādes pagalma zāliena aplis jau bija apaļš.

Bet liktenīgā kļūda notika drīz pēc 1900.gada, kad pa apļa perimetru iestādīja mazas tūjiņas, iespējams, ar domu tās regulāri apcirpt kā zemus apaļus krūmiņus. Tad nāca 1.pasaules karš, Latvijas agrārreforma, vēlreiz karš, padomju laiks un tūjas reizēm drusku apgrieztas, reizēm atstātas savā vaļā auga aizvien lielākas,  pilnīgi aizsedzot jau pamesto pili. Kāds padomju laika ierēdnis pat ņēmās apgalvot, ka ievērības cienīgas Krāslavā esot tikai tūjas...

Atjaunošanas projektā paredzēts atjaunot apbraucamo zāliena apli ar zemu stādījumu apmali, pienācīga platuma ceļu uz bijušo laidaru pagalmu un uz otru pusi, kur aiz bijušās pārvaldnieka mājas atradies vēl viens pietiekami liels pagalms un aiz tā magazīnas jeb labības rezerves klēts.
Izstrādājot atjaunošanas projektu, tika rūpīgi pētīti pieejamie senie plāni, salīdzināti ar 100-gadīgām un drusku vecākām fotogrāfijām un saglabājušos plānojumu citu muižu centros.

Paredzēts – gan finansiālo iespēju robežās – atjaunot pastaigu ceļu līdz grotai un ap to, kā arī augšējo pastaigu ceļu pa senkrasta terases malu, parka ceļu gar lielo lejas lauci līdz pat izejai uz estrādi. No divām sākotnējām kāpnēm, kas simetriski pret pili vedušas lejā pa nogāzi, paredzēts atjaunot vienas, uz pilsētas centra pusi. Lai gan skatam no kāpnēm uz Daugavu nedaudz traucē jaunākā laika apbūve, zudis arī senais rātsnams, kas  no tām bija redzams, ainava vēl aizvien paveras pietiekami monumentāla. Vajadzētu atjaunot arī otras kāpnes, kas vedušas lejup pret dīķa tālāko galu. Vieta pēc vecām fotogrāfijām ir atrodama, bet vēl lēnām un rūpīgi precizējama. Jācer, ka tad, kad būs vairāk līdzekļu, arī kāpņu vieta būs konkretizēta un atliks tās vien izprojektēt un uzbūvēt. Tad varēs atjaunot pastaigu celiņu pa vidējo terasi, kas 1920.gados un otrreiz ap 1950.gadu rupji likvidēts ar agrāk nebijušā vietā noliktajām centrālajām kāpnēm. Vidējā terasē senāk bijis arī paviljons vai lapene, no kuras pavēries skats uz lejas lauci.

Vēl tikai piebilstams, ka pie Daugavas Krāslavas parks ir vienīgais tik liels, tik cēlā reljefā, tik augstām terasēm, ar tik daudz  saglabājušamies ēkām, tik plašu un daudzfunkcionālu parādes pagalmu, ar vairāktelpu grotu, kam ir divas īstas pazemes ejas, nevis kaut kādi izdomāti stāstiņi.

Ilze Māra Janelis,
parka rekonstrukcijas arhitekte